Pašvērtējuma veidošanās

Kas ir pašvērtējums? No kā tas atkarīgs, un kā to pacelt? Lasi un uzzini!

Jo augstāks ir mūsu pašcieņas līmenis, jo pozitīvāk mēs izturēsimies gan pret sevi, gan līdzcilvēkiem. Pašvērtējumu veido gan mūsu panākumi un sasniegumi, gan tas, cik kritiski pret sevi esam. Kas nepieciešams, lai savu pašvērtējumu uzlabotu?

Ievads emocijās

Pirms ķeramies pie praktiskiem ieteikumiem, svarīgi saprast, kas notiek ar visiem pusaudžiem, kad tie satiek slaveno tīņu vecumu. Vai atceries sevi 11, 12 gadu vecumā? Kāds tīnis tu biji? Vai dumpinieks, kas spurojās un iebilst vecākiem, vai kluss un pasīvs jaunietis, kas baidījās izteikt savu viedokli, un bieži biji bezgala nomākts?

Lai kāda būtu tava pieredze, šis laiks nav vienkāršs, jo emocijas lielā mērā ietekmē hormonālās izmaiņas, proti – bioloģija, ko jaunietis pats nekādi nevar ietekmēt. Tieši tāpēc šajā laikā, kad arī veidojas vērtību sistēma, ir ļoti svarīgs uzticama pieaugušā cilvēka atbalsts, kas var virzīt pusaudzi uz pusi, kur iespējams gūt panākumus un pašapliecināties.

Varbūt zini savu paziņu vidū jauniešus, par kuriem ar draugiem sakāt – “Tam nu gan sakāpis galvā!” Kā reiz internetā klejojošā bildē – pie spoguļa stāv kaķēns, kas sevi redz kā lielu un varenu lauvu. Lūk, arī par šo atbild bioloģija, jo pusaudzim pašam ir ļoti grūti novērtēt, ka viņa pašvērtējums ir neadekvāti augsts.

Kāpēc? Jo strādā psiholoģiski kompensācijas mehānismi. Vienkāršā valodā sakot, piemēram, ja pusaudzis nevar gūt pašpārliecību caur saviem hobijiem, sportu, tad viņš ieņem tādu “pārākuma stratēģiju” un nereti cenšas sevi pierādīt dažādās pat nelegālās jomās.

Mūsu psihes ir pārsteidzoša, ja to papētām! Tā arī nosaka, ka kompensācijas mehānismi (arī pieaugušajiem) strādā katru reizi, lai samazinātu nedrošības un nemiera sajūtu par to, ka neesam gana labi, pietiekami labi.

Pašvērtējums un identitāte

Apziņa “es varu, man izdodas, varu ietekmēt notikumus savā dzīvē, varu pats sevi kontrolēt un vadīt” rada to foršo sajūtu, kas mūsu pašvērtējumu stiprina. Un, runājot par sava vērtīguma apziņu, ir svarīgi pieminēt arī spēju iederēties. Pusaudžiem ļoti svarīgi ir identificēties – ar saviem draugiem, ar kādu populāru mūziķi vai mākslinieku, ar kādu dabas aktīvistu vai citām sociālām grupām, kuras vērtībām viņš piekrīt.

Tas ir svarīgi, jo tikai caur grupu pusaudzis lēnām “satiek sevi” – ar laiku saprotot, kas viņam patīk, kas ne, kas no visa der, kas ne. Un, jo veiksmīgāk veidojas pašam sava identitāte, jo spēcīgāks ir jaunieša pašvērtējums. Bez sava Es atrašanas (kas tīņu vecumā ir dabiska un bioloģiski vadīta vajadzība) mēs nemaz nevaram izveidot savu pašvērtējumu.

Pusaudžu vecumā mēs visi “sevi meklējam”, un, ja tas neizdodas, mūsu pašvērtējums strauji mazinās.

Izskata lielā nozīme

Varu saderēt, ka teju visiem pusaudžu vecumā bija dažādas bažas par sevi. Tas ir laiks, kad mainās ne tikai noskaņojums (no “esmu apņēmīgs un visu paveikšu” uz “esmu totāls lūzeris, kas neko nesajēdz”), bet arī ķermenis (kaut kādas pumpas, parādās apmatojums, galva par lielu, bet rokas par garu…). Protams, viss šis nepalīdz pašvērtējumam, jo parasti pusaudži salīdzina sevi ar tiem, kam tā nav. Kā jau teicu, vēlme iederēties ir ļoti dabiska vajadzība šajā vecumā. Un ārējais izskats tīņu gados šķiet ārkārtīgi nozīmīgs!

Te svarīgi, ka jaunietis gūst apziņu, ka viņš tomēr ir gana skaists, ka arī viņā kā jebkurā cilvēkā ir kādas īpašas ārējās pazīmes – lielas, skaistas acis, varbūt vasaras raibumi vai skaists smaids.

Ir ļoti nozīmīgi, ka līdzās ir atbalstoši cilvēki, kas norāda uz to, ka esi vesels, ka tavs organisms gādā, lai vari darboties un pilnveidoties. Un galu galā – vienmēr atceries, ka skaistums ir ļoti mainīgs un subjektīvs jēdziens – katram individuāli noteiktas lietas šķiet skaistas.

Pašvērtējums augs, ja tev līdzās būs kāds, kas tev parādīs, kā sevi pieņemt, kā ieraudzīt sevī arī skaisto.

Ieradumi, kas pašvērtējumu stiprina

Jaunieši ar pietiekami augstu pašvērtējumu spēs rīkoties patstāvīgi, uzņemties atbildību, lepoties ar saviem panākumiem, būs veiksmīgāki problēmu risinātāji, tiks galā gan ar savām pozitīvajām un negatīvajām emocijām, spēs piedāvāt palīdzību un atbalstu citiem.

Tomēr, lai šis viss tiešām notiktu, kā jau minēju – ļoti svarīgi, ka līdzās ir atbalstošs pieaugušais.

Vislabāk, protams, ka tie ir vecāki, bet tas var būt arī vecāks draugs, kam uzticies, vai skolotājs. Kāds, kurš iedrošinās tevi stāties pretī izaicinājumiem (uzsākot, piemēram, kādu projektu), kas palīdzēs izvirzīt mērķus, pieņemt lēmumus, kas būs gana atbalstošs, lai atbalstītu tevi un ļautu tev būt atklātam, paust savas jūtas.

Tev vajag kādu, kas motivēs tevi darboties un uzņemties atbildību par dažādu situāciju iznākumiem. Kādu, kas būs līdzās, ja kļūdīsies, un netiesās, bet palīdzēs ieraudzīt, ko nākamreiz darīt citādi.

Lielu PALDIES sakām psiholoģei KRISTĪNEI PUTNIŅAI! 💛

FOTO: GETTYIMAGES

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Tev varētu patikt