Kāpēc ir tik grūti atcerēties savu bērnību?

Bērnības atmiņas – sapņi vai reāli notikumi? Lasi un uzzini vairāk, kāpēc reizēm ir tik grūti atcerēties savu bērnību!

Dažiem ir vairāk atmiņu par savu bērnību, citiem – mazāk, bet neviens nespēj atcerēties savu piedzimšanu un agru bērnību. Psihologi šo parādību nodēvējuši par bērnības jeb infantilo amnēziju.

Pirmās atmiņas sākas no aptuveni trīs līdz septiņu gadu vecuma.

“Darbarīki” atmiņu veidošanai

Bieži agras bērnības atmiņas ir grūti nošķirt no informācijas, ko esi ieguvis, skatoties uz fotogrāfijām vai video. Lai gan ir vairākas teorijas par zīdaiņu amnēziju, psihologiem šis fenomens vēl joprojām nav pilnīgi izprotams.

Viens iemesls, kāpēc šo dzīves posmu cilvēki nespēj atcerēties, ir ķermeņa attīstība. Šūnu tīkls, kas nodrošina atmiņu veidošanos un glābāšanu, rodas sešu līdz astoņpadsmit mēnešu vecumā. Šajā laikā attīstās gan īslaicīgā, gan ilglaicīgā atmiņa.

Tad kāpēc cilvēki neatceras neko no savas dzīves pirmā gada? Lai gan vajadzīgie “darbarīki” atmiņu veidošanai un glabāšanai iedoti jau agrā vecumā, cilvēka atmiņa turpina attīstīties līdz pat pusaudža vecumam.

Bet otrs iemesls ir valodas nezināšana. Zīdainis nespēj redzēto sasaistīt ar vārdiem, jo neprot runāt un aprakstīt notikumus.

Atmiņa mūs pasargā

Bērnības amnēzijas šķietami lielākā problēma ir atmiņu glabāšana, jo bērns vai pusaudzis no savas bērnības atceras daudz vairāk nekā pieaugušais. Tātad atmiņas nav labi saglabājušās.

Ja tu apjautātos draugiem par viņu bērnību līdz aptuveni septiņu gadu vecumam, visticamāk, informācijas būtu ļoti maz – uz pirkstiem saskaitāmi gadījumi. Daži cilvēki spēj atcerēties vairāk no savas bērnības nekā citi. Kāpēc tā? Uz šo jautājumu atbildēja psihologs Gatis Bušs.

“Es domāju, ka tam varētu būt vairāki iemesli. Viens no tiem – atmiņa mūs pasargā no liekas informācijas. To, kas nav būtisks un svarīgs, vienkārši izmetam ārā. Un otrs gadījums varētu būt, ka psihe mūs sargā no pārdzīvojumiem, kas ir bijuši, ar ko mēs neesam tikuši galā.”

Ja ir bijusi grūtāka, pārdzīvojumiem pilnāka bērnība, ir lielāka iespēja, ka atmiņu no pirmajiem dzīves gadiem ir ļoti maz. Bieži gadās, ka apspiestas, traumējošas atmiņas uzpeld terapijas laikā, kad līdzīgus pārdzīvojumus, sajūtas cilvēks izjūt tagadnē.

Sapnis vai notikums

Desmitiem reižu dzirdēta frāze:

“Es gan neatceros, vai tas bija sapnis, vai īsts notikums.”

Vai tiešām cilvēku atmiņa, īpaši par bērnības laiku, ir uzticama? Varbūt no tām sešām atmiņām, kas ir saglabājušās, tikai divas ir patiesas, bet pārējās ir bijuši tikai stāstiņi!

“Tad, kad mēs kaut ko atceramies, mēs stāstām stāstus. Un citreiz mēs stāstām sev tādus stāstus, kādus gribam dzirdēt. Bet dažreiz es noklausos kādu stāstu, un man tas varbūt “pielīp”. Un vēl – cilvēkam varbūt ir grūti pateikt “nē’’, un tad, kad viņam nav informācijas, cilvēks izdomā kaut ko tādu, kas varētu notikt. Viņam pašam liekas, ka tas ir ticams stāsts, bet tas ir un paliek tikai izdomāts stāsts,” skaidro psihologs.

Tātad atmiņai ne vienmēr var ticēt, jo reizēm cilvēks ir bijis tik labs pasaku stāstītājs, ka licis noticēt arī pats sev.

Lai pārbaudītu savas bērnības atmiņas, vari mēģināt jautāt vecākiem, bet atceries, ka arī viņu atmiņai var rasties mazi errori!

FOTO: GETTYIMAGES

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Tev varētu patikt