Latvijas lepnums – Rojs Kristians Puķe

Priecājamies, svinam un lepojamies, ka šogad pie Latvijas lepnuma balvas nominācijā “Jauniešu iniciatīva” ticis viens no mūsu autoriem! Lasi interviju!

Vai nominācija un balva bija pārsteigums?

Tas bija negaidīti, un es sākumā neticēju! Domāju, ka tas ir joks, bet tad atradu Google informāciju, ka žurnāliste Zane, kas mani uzrunāja, patiešām ir žurnāliste, un sapratu, ka nominācija Latvijas lepnumā ir patiesība. Gāju stāstīt vecākiem, un arī viņiem tas bija patīkams pārsteigums.

Runājot par emocijām – es pat nenojautu, cik tas ir nopietni. Sajūtas bija dīvainas.

Tajā brīdī šaubījos, ka titulu man piešķirs, jo, cik noprotu, bija vairāki simti pieteikumu, bet titulus saņems tikai desmit. Taču, jā, es biju viens no tiem.

Ko tev šī balva nozīmē?

Vispirms gribu teikt, ka šo titulu ļoti novērtēju un turpmāk darbošos vēl aktīvāk! Uzskatu šo kā tādu uzticības avansu no sabiedrības. Esmu ļoti pateicīgs tiem cilvēkiem, kas tērēja savu laiku, lai uzrakstītu par mani un pieteiktu mani šai nominācijai.

Esmu pateicīgs katram, kurš ievēroja manas aktivitātes, un paldies žūrijai, kas no vairākiem simtiem pretendentu izvēlējās tieši mani. Tas noteikti nebija viegli!

Pastāsti, kāpēc mūsdienu influenceriem sociālajos tīklos vajadzētu pievērsties arī sociālām problēmām, labdarībai!

Nav tā, ka tas būtu obligāti. Tas jādara, ja tev ir tā īpašā sajūta iekšā! Es nemāku to paskaidrot, bet es, piemēram, ļoti labi jūtos, ja esmu kādam palīdzējis un jo īpaši, ja esmu ar savu piemēru arī kādu citu motivējis rīkoties! Tā ir forša sajūta. Līdzīgi laikam ir muzikantam, kad sacer dziesmu, vai māksliniekam, kas uzzīmē kādu gleznu…

Pēc manām labdarības kampaņām un aktivitātēm ir ļoti laba sajūta, pēcgarša, ja tā var izteikties.

Un skaidrs, ka vieglāk paveikt šādas kampaņas ir tiem, kam plašāks sekotāju pulciņš. Laikam jau tāpēc to ik pa brīdim vajadzētu vismaz censties izdarīt tā saucamajiem influenceriem – viņiem ir iespēja uzrunāt vairāk cilvēku, plašāku sabiedrību.

Pastāsti par savu naudas vākšanas kampaņu Markusam! Kā pie tā nonāci?

Tas notika brīdī, kad mana youtube kanāla sekotāju skaits sasniedza 5000. Es vienu dienu aizdomājos – ja katrs no maniem sekotājiem ziedotu kādam projektam vien divus eiro, tad tie jau būtu 10 000 eiro! Un ar šādu summiņu jau var paveikt kaut ko apjomīgu.

Ap to laiku ievēroju vienu rakstu, kurā bija rakstīts par kādu zēnu ar īpašām vajadzībām un par to, ka šī puikas vecāki izveidojuši kafijas namiņu un aicina sabiedrību apmeklēt šo kafijas namiņu, tā palīdzot zēnam. Mani šis projekts aizķēra, un es gribēju aicināt savus sekotājus doties uz šo namiņu un kopā palīdzēt puikam. Sazinājos ar viņiem un sarunāju tikšanos.

Paņēmu kameru, mikrofonu un braucu, lai satiktos un filmētu sižetu, bet es stundu nostāvēju uz ielas, neviens neatnāca. Pēc tam neatbildēja arī uz telefona zvaniem un vēstulēm…. Skumji! Bet kafiju es izdzēru. Tātad atbalstīju arī šo projektu.

Plānotā sadarbība neizdevās. Taču tu tomēr nepadevies?

Atgriezos mājās ar nepabeigta darba sajūtu, un mani tas nomāca. Aprunājos ar vecākiem, un tētis teica – ja jau gribi kādām palīdzēt, dari to! Doma tev ir pareiza, un neapstājies pusceļā!

Ieteica man sazināties ar fondu Ziedot.lv, un tā es uzzināju par rehabilitācijas centru POGA un Markusu. Markuss piedzima priekšlaicīgi un bija sīciņš, vien 39 centimetrus garš un svēra 1260 gramus. Markusam ir bērnu cerebrālā trieka, hipoksiski išēmiska encefalopātija un psihomotorās attīstības aizture. Kopš 2 gadu vecuma Markuss pārvietojas tikai rāpus. Zēns centās celties kājās, varēja nostāvēt ar atbalstu, sēdēja arī tikai ar atbalstu. Tas mani aizķēra ļoti dziļi!

Mēs staigājam, skrienam un, to darot, pat neaizdomājamies, ka kādam tas ir sapnis – sapnis staigāt pašam.

Es tikšanās laikā knapi valdīju asaras, tik ļoti man sāpēja un aizķēra Markusa stāsts. Nolēmu, ka darīšu visu, kas manos spēkos, lai Markuss piepildītu savu sapni un sāktu staigāt. Nu tā ir realitāte – Markuss staigā!

Viena bērniņa sapni esmu piepildījis, bet pie tā es neplānoju apstāties. Ir daudz bērnu, kuriem nepieciešama palīdzība, un es viņus dzirdu!

Kāpēc jauniešiem vajadzētu uzņemties iniciatīvu, nevis paļauties tikai uz to, ko dara pieaugušie?

Šis ir grūts jautājums. Man vienā intervijā jautāja, ko es nožēloju. Mana atbilde bija daudziem negaidīta – es nožēloju, ka savu blogu nesāku rakstīt ātrāk. Jā! Man bija deviņi gadi, bet es taču rakstīt mācēju no kādiem gadiem septiņiem. Ja tā padomā, varēju savu blogu sākt par pāris gadiem ātrāk, tad arī šobrīd uzkrātās pieredzes būtu vairāk. Laikam, tā arī būs atbilde.

Jo ātrāk tu atradīsi sev tīkamu nodarbi, jo ātrāk varēsi sākt tajā darboties, un iznāk, ka tev būs vairāk laika, lai īstenotu savas idejas un sapņus. Es domāju, ka uzņemties atbildību vajag pēc iespējas ātrāk: pateici – izdari! Tas ir svarīgi!

Kādus padomus tu dotu jauniešiem, kas vēlas uzsākt savu “sociālo tīklu karjeru”, taču nezina, kā to darīt?

Man grūti dot kādus padomus, jo pats esmu tikai meklējumos un cenšos savu karjeru veidot. Katrā ziņā ir būtiski saprast, ko tu vēlies darīt, jo mums katram ir sava vieta un savs ceļš.

Nevajag censties kopēt kāda veiksmes stāstu. Esi pats, esi tāds, kāds esi – nekautrējies rādīt savu es.

Nākamais solis – jāsaprot, kas tevi pašu interesē un aizrauj, jo notēlot to nevar. Man tā ir kulinārija, un es nekautrējos stāstīt, ka esmu kulinārijas blogeris. Heiteri raksta – cik tu vari ēst! Bet es to nedaru biežāk par citiem, vienkārši savu ēdiena pagatavošanas recepti iemūžinu un dalos ar to.

Un te laikam nākamais ieteikums – neklausīties runātājus! Kamēr viņi runā, tu ej uz savu mērķi.

Kā neņemt galvā negatīvos komentāru?

Sākumā par negatīviem komentāriem pārdzīvoju. Bet tad aprunājos ar vienu cilvēku, kurš man paskaidroja, ka šādus komentārus nav jēga ņemt galvā, jo tos raksta tie, kas paši nevar, un viņiem vienkārši skauž.

Vai nu “dīvāna eksperti”, kuriem vienmēr ir viedoklis par visu. Es vienmēr brīnos – kā viņiem nav žēl tērēt savu laiku un enerģiju, jo ar savu komentāru viņi jau neko ietekmēt nespēj. Piemēram, ja Kārlītis no Līvāniem ierakstīs Billijai Ailišai vai Bilam Geitam, ka viņi ir neglīti, ko tas mainīs? Es pilnīgi redzu, kā viņi no rīta izlasa šo komentāru – ui, man te Kārlītis no Līvāniem ierakstīja, ka es esmu neglīts\-ta. Ko lai tagad daru? Iešu nošauties! Nu tā taču nekad nebūs.

Ja man kādreiz kaut ko sliktu uzrakstītu kāds cits youtuberis vai cilvēks, kas savā dzīvē ir ko sasniedzis, tad ieklausītos.

Bet, tā kā riebīgus komentārus raksta anonīmi ļautiņi, kuriem nesanāk sevi pierādīt ar darbiem, tad neņemu tos vērā. Kamēr heiteri raksta anonīmus komentārus, es eju tālāk. Eju uz savu mērķi! Bet viņi lai tik komentē. Apskatīsimies pēc gadiem desmit, kur būšu es un kur būs “viņi”…

Par ko tu vēlies rosināt Tver.lv lietotājus padomāt (un varbūt arī rīkoties!)?

Atrast mērķi un doties uz to! Esmu pārsteigts ka daudziem jauniešiem manā vecumā nav mērķa. Ir gadījies parunāt ar dažiem jauniešiem, kuriem tūlīt jābeidz skola, bet viņiem pat nav nojausma ko viņi darīs pēc tam! Bet man liekas, ka tā tu iznieko daļu dzīves.

Tu mācies skolā priekšmetus, kuri tevi neinteresē un nekad nebūs vajadzīgi. Tu sēdi klasē, lai klausītos informāciju, kura nepieciešama taviem klasesbiedriem, bet ne tev.

Es, piemēram, tāpēc esmu izvēlējies tālmācību. Es mācos Rīgas Komercskolas tālmācības vidusskolā, un tas man dod iespēju optimizēt laiku, ko veltu mācībām. Ja priekšmets man padodas, es ātri izpildu pārbaudes darbus un atskaites, bet tiem, kuros nepieciešama lielāka koncentrēšanās, veltu vairāk laika.

Man liekas, ka mērķim ir jābūt un, ja tu nezini, ko tu darīsi, tad tu īsti arī nesaproti, kurā virzienā doties. Jā! Novēlu atrast mērķi un sasniegt to!

FOTO: GETTYIMAGES, PERSONĪGAIS ARHĪVS

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Tev varētu patikt