Eņģeļmeitene: “Vēlos runāt par svarīgo!”

Eņģeļmeitene jeb Elizabete Hiršsone pametusi sociālos tīklus. Vai pavisam? Lasi interviju!

“Es negribu, lai mans konts cilvēkiem ir tukša laika tērēšana,” Elizabete, ko plašāk vairākus gadus tūkstošiem interneta lietotāji pazina kā Eņģeļmeiteni, norāda jau sarunas sākumā. Viņa daudz runā par atkritumu samazināšanu ikdienā, augu valsts uzturu un prāto, vai atgriezties sociālajos tīmekļos jaunā ampluā.

Tver.lv piezīme: Esam priecīgi paziņot, ka Elizabete pievienojusies mūsu komandai! Lasi viņas rakstus katru mēnesi!

Tavam Instagram kontam bija vairāk nekā 13 000 sekotāju, taču kādu dienu, meklētājā ierakstot “Engelmeitene”, to vairs neatrada. Arī tavā Youtube kanālā vairs nav video… Kas notika?

Es to atdevu draudzenei, kurai ir milzīgs talants fotogrāfēt. Man vairs negribas būt visiem tik ļoti acu priekšā. Tā kā es sāku savu aktivitāti sociālajos tīklos 12 gadu vecumā, biju piesaistījusi jaunāku auditoriju, kas neuztvēra manis sniegto informāciju. Tas grauza sirdi, un gribēju sākt no sākuma, cerams piesaistot jau nobriedušāku auditoriju.

Nebija žēl?

Nē, man sekotāju skaits nebija svarīgs.

Arī Youtube vairs neatrodam tavus video, taču konts nav pazudis. Kas notiks tālāk?

Šobrīd grūti pateikt. Vēl neesmu nolēmusi precīzi, ko darīšu, bet nagi jau niez nofilmēt kādu video. Neteiktu, ka vēlos mainīt savu publisko tēlu, drīzāk parādīt to, kāda esmu tagad. Cilvēkiem ir tendence citus likt kastītēs. Daudzi mani uztver tādu, kāda es biju 13, 14 gados, un nespēj pieņemt pārmaiņas, kas šajā vecumā ir krasas un daudz. Šobrīd esmu tādos kā turpmākās darbības virziena meklējumos – vēl līdz galam nav skaidrs, kāds tas būs, bet ar laiku noteikti izveidosies stingrs priekšstats par to, ko gribu un ko ne.

Pakavēsimies atmiņās. Pastāsti, kā savulaik izveidoji Youtube kontu un kā tas piedzīvoja tik lielu popularitāti!

Patiesībā tas sākās ar garlaicību! Pirms trim gadiem pavasara brīvlaikā ar draudzeni aiz nav ko darīt izveidojām Youtube kontu un nedēļas laikā tur publicējām divus video. Beidzoties brīvlaikam, draudzene atgriezās savā skolā un savos darbos, bet man tas viss bija ļoti iepaticies. Man nebija ne kameras, ne apstākļu, lai video pēc nofilmēšanas montētu. Draudzene aizdeva kameru, montēju pie mammas māsas. Izaicinājumu bija daudz – saplānot, lai nofilmētu, atrast laiku montāžai. Jutos kā bērns, kam iedota lapa, bet nav iedoti zīmuļi, tomēr tik ļoti gribas ko skaistu uzzīmēt! Nesen konstatēju, ka pirmie 100 abonētāji manam YouTube kontam parādījās tikai pēc 17. video. Viss notika ļoti pamazām. Nav tā, ka ar vienu mistisku sprādzienu pēkšņi piesekoja tūkstoši.

Un Instagram konta veidošana šķita kā loģisks turpinājums, kā vēl viena platforma, kurā uzrunāt jauniešus. Lai gan konts man bija jau gadu pirms Youtube kanāla izveides, sākumā tur liku bildes bez mērķa, tikai draugiem. Aktīvāks konts kļuva 2016. gada otrajā pusē.

Un tad radās sajūta, ka nevēlies vairs to visu turpināt?

Dzīvoju sajūtā, ka neko vērtīgu nevaru saviem sekotājiem dot. Man ir svarīgi nerunāt tukšu. Tiešām negribu, lai ar manis radīto saturu auditorija tikai nosit laiku. Kad man bija 12 gadi, veidoju DIY, “iedomas pret realitāti” un life hacks video. Un, atskatoties atpakaļ, šodien man tas šķiet mazsvarīgi. Tagad esmu video veidošanu gandrīz pēc četriem gadiem pārtraukusi, jo neesmu vēl sapratusi, kā turpināt.

Bet tās lietas, kas tev šķiet pašsaprotamas, varbūt kādam ir pilnīgi jaunas.

Tā arī var būt. Piemēram, kā uzvārīt rīsus vai kā uztaisīt kokospiena un karija mērci. Tāpēc esmu tādā punktā, kad meklēju, ko un kādā formātā varu saviem sekotājiem dot.

Cik daudz laika ikdienā tev aizņēma video veidošana?

Atkarībā no tā, kad to daru. Brīvdienās un skolas dienās ir dažāds ritms. Tas atkarīgs arī no tā, vai dienā, kad man būtu laiks filmēt, ir arī laba gaisma, jo man nav nekādu studijas gaismu. Ziemas mēnešos tas ir izaicinājums.

Ar vlogiem ir vienkāršāk – salikt kadrus, pielikt mūziku, kaut ko nedaudz apgriezt, pielikt kādu efektu. Bet kopumā nav tā, ka to var izdarīt stundā, un nav tā, ka tas būtu nedēļas darbs. Ja safilmēts ir labi, montēt ir viegli.

Ko par tavu interneta popularitāti teica vecāki? Vai nesatraucās par saturu, ko tu patērē un ko piedāvā citiem? Īpaši, kad tikko sāki.

Kad ar draudzeni likām pirmos video, man pat neienāca prātā, ka man būtu jāprasa atļauja. Šķita – ja es gribu, tad es ielikšu! (Smejamies.) Bet, kad mamma uzzināja, viņa bija pārsteigta, bet atbalstoša. Viņa priecājās, ka esmu laimīga, darot to, kas man tik ļoti patīk. Arī tagad mamma ir atbalstoša, gaida jaunus video. Vecvecākiem gan tas ir kā cita pasaule.

Vai tev ir kāds mērķis ar šo iespējamo “profesiju” nākotnei?

Ja man šo jautājumu uzdotu pirms diviem mēnešiem, es teiktu, ka gribētu, lai šis ir mans darbs nākotnē. Bet tagad es vairs nezinu. Jā, varu taisīt saturu un ar to nopelnīt. Bet es negribu tā. Esmu sapratusi, ka nevēlos būt staigājošs reklāmas stabs.

Par ko tu domā mācīties nākotnē?

Man ļoti patīk bioloģija, un tas atkal ir kaut kas pavisam cits! Savu uzņēmumu gribētu izveidot. Un man patīk arī gatavot! Man patīk tik daudz kas!

Bet šis viss jau ir apvienojams!

Jā, un man pat ir pāris ideju. Tomēr tagad viss šis ir mans hobijs. Piemēram, vakar ar draudzeni bijām ārā un tumsā kādas 40 minūtes taisījām bildes ar gaismiņām. Tas vienkārši ir jautri! Atmiņas par jaukiem vakariem un piedzīvojumiem.

Teici, ka nevēlies būt kā staigājošs reklāmas stabs. Tev ir tāda sajūta par influenceriem Latvijā?

Visbiežāk jau Latvijā cilvēkiem šis ir hobijs, jo lielākajai daļai ir arī dienas darbs.

Bet ja par motīviem to darīt… Katram jau ir savi iemesli, bet pamatā mēs vēlamies kaut ko radīt, lai padalītos un iedvesmotu citus. Un tā var būt arī profesija. Es gan esmu lasījusi materiālus par influencerunākotni, kuros autori uzsver, ka šī profesija pati sevi varētu arī iznīcināt.

Kādā ziņā?

Nu, daudzi influenceri šodien ir kā staigājoši reklāmas stabi, pieņem katru sadarbības piedāvājumu un savu kontu izveido kā reklāmvietni. Bet tas mazina uzticamību, cilvēki uztver tos kā “ai, nu tie jau dara visu tikai naudas dēļ”. Tas mazina auditorijas iesaistīšanos, līdz ar to nedod gaidīto labumu arī reklāmdevējam. Un šādi influenceris pats sevi padara nevērtīgu. Bet, ja viņš dalās savos hobijos, dod vērtīgu informāciju, iedvesmo, dabiski integrē reklāmas, tad nav pretrunu, kas šo ticamību mazinātu.  

Piemēram, kad vegāns reklamē savā Instagram kontā pienu, vai ne?

Jā! Bet tā tiešām notiek! Ir vegāni, kas reklamē nevegāniskas lietas! Un es to nesaprotu. Tā ir pārdošanās. Mērķis – nauda – mazina uzticamību saviem sekotājiem.

Un visā šajā ir vēl kāda lieta – ir jāskatās plašāk. Nevar zināt, varbūt serveri kādā dienā nojuks un  viss saturs pazudīs. Tāpēc arī iesaka darboties vairākos sociālo tīklu kontos, veidot atsevišķu biznesu ar citu mājaslapu, rakstīt grāmatu. Vajag vairākus avotus!

Ar ko sadarbojies tu?

Jau ilgāku laiku mani draugi ir “Dabas stacija” un “Zeroveikals’’. Arī ar “Wolt” sadarbojos, pasūtu no restorāniem, kas atbalsta atkritumu samazināšanu, piemēram, “The Beginnings” un “Fat Pumpkin” sūta trauciņos, kas ir ražoti no cukurniedrēm.

Esmu redzējusi, ka ar dažiem jauniešiem, kam arī ir daudz sekotāju sociālajā vidē un savs YouTube konts, esat labi draugi!

Jā, jo mēs runājām par dažādām tēmām. Mēs nekonkurējām. Martina lielā aizraušanās, piemēram, ir kosmētika. Lota sāka kā komiķe, tā laikam varētu teikt. Mēs visi tiešām esam labi draugi.

Vai tava ikdienas dzīve un Instagram vide bija divas dažādas pasaules?

Nē! Lai gan ir bildes, kurās pasmaidu, kaut tajā brīdī jūtos slikti. Bet arī ikdienā cilvēks taču reizēm pasmaida, kad nemaz negrib to darīt, vai ne? Tā, protams, ir problēma, ka kļūstam noslēgtāki, esam mazāk atvērti pārējiem, tomēr kopumā tas, ko es stāstu sekotājiem, ir patiess, tās emocijas nav viltotas.

Komentārs

Vai arī tu, redzot jauniešu sociālajos kontos publicēto, esi kādreiz nodomājis: “Cik viņam gan ir perfekta dzīve! Kā es tā vēlētos?” Tad atceries, ka reizēm tas, ko mēs rādām citiem, un tas, kā dzīvojam patiesībā, var būt divas dažādas pasaules. Lūk, ko par to stāsta psiholoģe Aina Poiša!

“Personībai lielāka izaugsmes brīvība ir tad, ja mēs nesalīdzinām sevi ar citiem, bet iedvesmojamies no citu uzvedības, ārējā izskata. Virtuālā pasaule bieži ir fantāzijas, kā mūžīgā karnevālā, kur varam pielaikot dažādus tēlus. Kā rozā burbulis, jo mēs visi savos sociālajos kontos visbiežāk sevi parādām tikai no labākās puses, tāpēc no malas varētu domāt, ka “tiem jau nekādu problēmu dzīvē nav”, tomēr tas ir maldinoši. Ir tikai cilvēcīgi, ka mums piemīt gan stiprās, gan labās puses un dzīve ir balts un melns kopā. Tāpēc biežāk pasaki sev “es esmu es, un viss ap mani dots, lai iedvesmotos, mācītos, nevis lai es kļūtu par tādu pašu”. Atceries, ka samērošana vienmēr būs labāka par aklu sekošanu nedaudz piepušķotiem tēliem.”

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Tev varētu patikt