Es gribētu dzīvot uz…

Uzzini, kāda dzīve cilvēku sagaidītu uz citām planētām!

Lai arī pilotējamo kosmosa lidojumu galamērķis šobrīd ir tikai Starptautiskā kosmiskā stacija, kura riņķo ap Zemi aptuveni 400 km augstumā, iespējams, kādu dienu cilvēks varēs doties uz kādu no Saules sistēmas planētām vai to pavadoņiem.

Tver.lv aicina doties iztēles ceļojumā un iepazīt dažus no Saules sistēmas objektiem!

Merkurs – Saule vistuvākais

Šī planēta izceļas ar virsmas temperatūras kontrastiem. Tā kā Merkuram nav vērā ņemamas atmosfēras, pret Sauli vērstā puse sakarst līdz pat 430 °C, bet ēnas pusē valda -180 °C stindzinošs aukstums.

Viens gads uz šīs planētas ilgs aptuveni 87 Zemes dienas.

Cik gara ir diennakts uz Merkura? 176 Zemes dienas! Šī būtu ideāla planēta, lai vienas dienas laikā nosvinētu divas dzimšanas dienas.

Venera – Saules sistēmas pekle

Venus

Uz Merkura iespējams atdzesēties pēc svelmainās dienas, bet uz Veneras atrast vēsāku vietiņu būs pagrūti. Nereti Veneru min kā piemēru globālās sasilšanas ekstrēmākajam iznākumam. Šai planētai ir ārkārtīgi blīva atmosfēra, kas pamatā sastāv no ogļskābās gāzes. Tā tik efektīvi notur atmosfērā siltumu, ka vidējā temperatūra uz Veneras virsmas ir 460 °C. Un tā nebūs vienīgā problēma, ar kuru būs jātiek galā Veneras iekarotājiem.

Atmosfērā ir daudz sērskābes tvaiku, kuri veido mākoņus, no kuriem līst sērskābes pilieni. Tā kā virsma ir ļoti karsta, pilieni iztvaiko, veidojot sērskābes miglu. Patiesi briesmīga vieta!

Ja nu tomēr vēlaties dzīvot uz Veneras, rekomendējam lidojošās pilsētas aptuveni 100 km augstumā.

Marss – putekļu karalis

No visām cietajām planētām, Marss tiešām ir vislabāk piemērotais cilvēkiem.

Tur sasalušā veidā atrodams ūdens ledus. Augsni iespējams izmantot (ar nelielu apstrādi) dārzeņu audzēšanai.

Tomēr Marsam ir daži trūkumi, piemēram, nav viendabīga, spēcīga elektromagnētiskā lauka kāds ir Zemei. Šis aizsarglauks mūs sargā no kosmiskā starojuma un Saules vētrām.

Arī Marsa atmosfēra nav elpojama.

Cilvēkiem ārpus bāzes nāksies pārvietoties skafandros. Un būs jāuzmanās no putekļiem.

Īpaši bīstamas var izrādīties globālās putekļu vētras.

Ja bāze, kurā dzīvo cilvēki, enerģijas ražošanai izmanto Saules paneļus, vētras laikā tie pārklāsies ar smalku putekļu kārtu un saražotais enerģijas apjoms būtiski samazināsies. Tā aizgāja bojā viens no Marsa izpētes visurgājējiem – Opportunity. Bet vismaz putekļus slaucīt varēsi palēkdamies, jo Marsa gravitācija ir aptuveni trīs reizes vājāka nekā uz Zemes.

Jupiters – sarkanā acs

Ja gatavojies izsēsties uz Jupitera virsmas, nāksies tevi apbēdināt. Jupiters ir Saules sistēmas lielākā planēta, bet uz tā nav nevienas piemērotas vietas, kur nosēdināt kosmosa kuģi. Pārāk dziļi planētas atmosfērā nolaisties arī nevarēs, jo spiediens un temperatūra dziļākos slāņos palielinās.

Jupiters ir gāzu planēta – milzīgs, sfērisks mākonis.

Drošāk atrasties orbītā vai izmantot kādu no Jupitera pavadoņiem, no kuru virsmas vērot “sarkano aci” – milzu vētru, kas plosās jau vairākus gadu simtus. Tomēr pārāk ilgi neaizkavējies arī uz pavadoņiem. Jupitera elektromagnētiskajā laukā ir apgabali, kuros novērots spēcīgs jonizējošais starojums. To spēj aizturēt ūdens ledus.

Ne velti zinātnieki uzskata, ka izpētes bāzi varētu celt uz Eiropas, kuru klāj vairākus kilometrus biezs ledus slānis.

Protams, vispirms vajadzētu noskaidrot, vai okeānā, kas atrodas zem šī ledus, nemājo dzīvība. Mazums, ja nu eiropieši nevēlas, lai viņu ledū mitinās zemieši. 😄

Saturns – gredzenu pavēlnieks

Neapšaubāmi, ceļotāji, kas dotos uz Saturna sistēmu, no iluminatoriem nebūtu atraujami. Kas var būt aizraujošāks, kā vērot dzeltenbrūno sfēru, kuru apjož iespaidīgā gredzenu sistēma? Līdzīgi kā Jupitera gadījumā, arī uz Saturna nebūs iespējams nolaisties. Arī uz gredzena nevar izkāpt. Tā nav viendabīga virsma.

Gredzenu veido miljoniem dažāda izmēra ledus gabalu.

Saturnam ir vairāki pavadoņi, no kuru virsmas varētu vērot gredzenus un to īpašnieku. Noteikti neiesakām izvēlēties Titānu, ja debesu vērošana ir galvenais ceļamērķis. Tam ir blīva atmosfēra, kurā sastopami dažādi organiskie savienojumi. Tie piešķir atmosfērai dūmakaini oranžu nokrāsu. Ja nu tomēr esat nolaidušies uz Titāna, nav vērts pat pievērsties debesīm, jo uz virsmas ir tik daudz interesanta, ko redzēt.

Var paklejot pa smilšu kāpām, varbūt pat iekāpt kādā ezerā un trāpīties lietusgāzē. Un tas viss pie aptuveni -170 °C. Paga, paga? Tādā temperatūrā ūdens būs sasalis, tu teiksi. Pareizi, ūdens uz Titāna ir ciets kā klints.

Ja atradīsi kādu akmens bluķi, tas, visticamāk, būs veidots no ūdens ledus.

Plūstošs, līstošs un viļņojošs šķidrums uz Titāna ir dabasgāze – pārsvarā etāns un metāns. Kas zina, varbūt kādā dziļākā ezera nostūrī peld naftas zivs…

Urāns – vasara 42 gadu garumā

Fantastiski! Vasaras brīvlaiks, kas ir 42 Zemes gadus garš – kur vēl labāk. Protams, tas nozīmē, ka ziema ir tikpat gara. Lai gan pārāk priecāties par vasaru uz Urāna nevajag.

Temperatūra augšējos atmosfēras slāņos ir aptuveni -220 °C.

Arī Urānam nav cietas virsmas. Atšķirībā no Jupitera un Saturna, kuru atmosfērā pārsvarā ir ūdeņradis un hēlijs, Urāna mākoņi satur daudz ūdens, metāna un amonjaka ledu, kas piešķir tam zilganu nokrāsu. Urānam ir daudz mazāk pavadoņu nekā Jupiteram un Saturnam, kā arī neviens no tiem nešķiet tik intriģējošs kā Jupitera Eiropa vai Saturna Titāns.

Tomēr ar kaut ko ir īpaši arī Urāna “mēneši” – to nosaukumi ir atrodami Viljama Šekspīra un Aleksandra Poupa literārajos darbos. Ļoti neparasti!

Neptūns – zils kā okeāns

Ne velti Saules sistēmas tālākā planēta ir nodēvēta par godu jūras dievam Neptūnam. Tās sulīgi zilais tonis liek iztēloties Saules apmirdzētu okeānu. Neptūna atmosfērā ir daudz ūdens ledus. Reizēm zilajos mākoņos izveidojas vētras. 1989. gadā Voyager 2 lidoja garām Neptūnam un ievēroja uz tā milzīgu, tumši zilu virpuli.

Izpētot mākoņu kustību, tika secināts, ka vēja ātrums šajā vētrā sasniedza 2100 km/h jeb 583 m/s.

Neptūns nav ieraugāms ar neapbruņotu aci. Zinātnieki to atklāja, izmantojot matemātiku. Vispirms izrēķināja, kur planētu jāmeklē. Tad 1846. gada 23. septembrī Johans Galle pagrieza teleskopu pret norādīto apgabalu un, lūk, tur arī Neptūnu atrada. Šai planētai nav daudz pavadoņu, uz kuriem nolaisties, lai vērotu zilo ledus milzi. Iespaidīgākais ir Tritons, kas, visticamāk, nav veidojies kopā ar planētu. Tā orbīta liecina, ka Neptūns to ir nozadzis no Koipera joslas.

FOTO: NASA, EARTHLYUNIVERSE, GETTYIMAGES

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

Tev varētu patikt